Barkavas bibliotēka savu krājumu ir papildinājusi ar jaunām grāmatām medicīnā, mākslā un daiļliteratūrā. Grāmatas būs interesantas  plašam lasītāju lokam.

    Straujās un gleznainās Līgatnes upītes krastos slejas majestātiskas smilšakmens klintis, savu līču loču ceļu mēro Gauja, Līgatnes dabas takās nesteidzīgi pastaigājas brieži, lāči un lūši. Līgatnes lāči, senā papīrfabrika, Vienkoču parka rūķis, koka karošu darbnīcas meistari un paši līgatnieši gaidīs jūs ciemos.

 

 

    Kad, rakstot grāmatu, pieliku punktu pēdējam teikumam, nodomāju: nu kādu brīdi būs miers. Aivars nenāks pie manis ik mirkli, neatgādinās par prieku un skumjām, nemēģinās prasmīgi pielabot manu tekstu vai kārtējo reizi ielēkt “vakara vadītāja” lomā.
Bet Aivars nāk joprojām. Šķiet, viņam ir par maz, ka šajā grāmatā esmu parādījusi viņu no neierastās puses - no sirsnības, līdzjūtības un no dzīves nebeidzamo alku puses. Aivara skarbums ieskanas tikai vietumis, un tas arī nav galvenais viņa būtībā. Aivars nāk un atgādina man par to mīlestību, ko viņš spēja dot man un cilvēkiem visapkārt. Par spīti dēmoniem, kas viņu laiku pa laikam mocīja. Par spīti to radītajām sāpēm.
Šī ir grāmata par Aivaru Brīzi - mūziķi, sapņotāju, Latvijas patriotu un manu tuvāko cilvēku.
Šī ir grāmata, kas, patiesību sakot, nekad netiks pabeigta.
Tāpat kā nebeigsies dziesmas, ko Aivars dziedāja.

 

    Pīlāri spēj daudz ko balstīt un noturēt. Pīlāri var būt dzimtās mājas, dzimtā zeme, diži darbi un cildeni cilvēki, kuri arī no šīs dzīves reiz aiziet, tomēr no tās nepazūdot. Atmiņu grāmatā “Mani spēka pīlāri” rakstniece Daina Avotiņa stāsta par diviem mūsu tautas garīgajiem pīlāriem – Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni. Lasītājiem dota iespēja ielūkoties kultūras dzīves aizkulisēs laikā, kad Daina Avotiņa strādājusi par izdevniecības “Liesma” redakcijas vadītāju. Tas ir lielo dzejnieku jaunības laiks, kad top Ojāra Vācieša dzejoļu krājumi “Klavierkoncerts” un “Elpa”, kad dzejniekiem rodas doma par Dzejas dienām un pirmoreiz iznāk krājums “Dzejas diena”. Atmiņu lappusēs aprakstītas arī epizodes no Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa privātās dzīves.

         

    Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne padibeņu - kurš tad to nezina? Ilūzija par bezgrēka sabiedrību tika kultivēta visiem iespējamiem līdzekļiem, arī atbrīvojoties no varai netīkamiem "elementiem" - ubagiem, invalīdiem, dīkdieņiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārāk brīvdomīgajiem. Ja ne citādi, tad ar tiesas lēmumu "par parazītisku dzīvesveidu" izolējot viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidot labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi - 101. kilometrs.

Uz patiesiem faktiem balstītais romāns stāsta par notikumiem 30 gadu garumā vienā no tuvās trimdas punktiem padomju Latvijā. Ironiski, ka tieši Viļķenes pagastā dzimis un romānā aprakstītajā muižā darba gaitas uzsācis Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis. Tur nepelnīti nonāk arī romāna galvenā varone Zelma. Viņa klusējot nēsā sevī nesamierināmu pazemojumu, un dzīve turpina sīksto jauno sievieti lauzt.

 

    Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi. Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās – no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu manto Džeimss ir ielu muzikants, kas ar pūlēm spēj savilkt kopā galus.

 

    Bobs ir klaiņojošs kaķis, kas meklē siltu guļvietu.
Kādā lietainā rudens vakarā abi satiekas...

Kad Džeimss kāpņu telpā atrod rudu kaķi, viņš vēl nenojauš, ka šī tikšanās mainīs viņa dzīvi. Puisis dzīvo no rokas mutē, vienlaikus cenšoties atbrīvoties no narkotiku atkarības un nostāties uz kājām. Mājdzīvnieks Džeimsa plānos pavisam noteikti neietilpst, taču viņš nespēj pretoties apburoši inteliģentā kaķa valdzinājumam, tāpēc atver savainotajam kaķim sava dzīvokļa – un arī sirds – durvis. Viņš palīdz tam atveseļoties, lai pēc tam palaistu četrkājaini atkal brīvībā, un prāto, ka vairs nekad viņu nesatiks. Taču Bobs ir citās domās…Džeimsa un Boba stāsts spilgti apliecina, ka patiesa draudzība starp kaķi un cilvēku spēj pamazām sadziedēt pagātnes cirstās brūces. Patiess stāsts, kas saviļņojis lasītājus visā pasaulē.